"Pieminekļu saglabāšanā tīrīšana ir vajadzīga ne tikai estētisku nolūku dēļ"

Līnerta kungs, dzirdot terminu “piemineklis”, daudzi cilvēki vispirms iedomājas statujas.

Līnerts: Pieminekļi cilvēkiem vai ēkas konkrēta notikuma piemiņai ir tikai viens pieminekļu veids. Ir vēl citi darbi, kas liecina par agrāko kultūru. Tie var būt mākslas darbi, celtņu pieminekļi vai pat vēsturiski izrakumi – tā sauktie zemes pieminekļi. Tomēr ne viss, kas ir sens, automātiski ir arī piemineklis. Tikai tad, ja tā saglabāšanu uzskata par sabiedriskās interesēs esošu, tam piešķir vēsturiska pieminekļa statusu.

Kurš pieņem lēmumu par to, kurus pieminekļus ir vērts aizsargāt?

Šrems: Pieminekļu aizsardzībai ir visaptverošs un ļoti sarežģīts starptautisks, nacionāls un katrai valstij atsevišķs juridisks pamats. UNESCO Ģenerālkonference 1972. gadā pieņēma starptautisku Konvenciju par kultūras un dabas mantojuma aizsardzību. Vadlīnijās noteikts, kā tieši praksē īstenojama konvencija par pasaules mantojumu.

Mēvss: Šajā kontekstā kritēriji pieminekļu klasifikācijai ir ļoti atšķirīgi. Tomēr pastāv vienprātība, ka nepietiek ar to, ka kaut kas ir vienkārši sens un skaists.

Līnerts: Piemineklim ir jāatspoguļo vēsture un/vai tam jābūt būtiskam konkrētās kultūras jomās, piemēram, mākslas, vietējās vēstures, pilsētu attīstības vai tehnoloģiju jomā. Ikviens piemineklis ir daļa no sabiedrības identitātes un kultūras attīstības – starp citu, ne tikai aizsargājamie pieminekļi. Šīs mūsu pagātnes pēdas ir svarīgi saglabāt.

Taču sabiedrība nepauž šādu neierobežotu novērtējumu par visiem pieminekļiem.

Šrems: Pieminekļa vērtība sabiedrības ietvaros bieži tiek uztverta dažādi. Lielākā daļa cilvēku uzskata, piemēram, pilis un baznīcas, kā arī citas vēsturiskas celtnes, ir neapšaubāmi vērtīgas un saglabājamas. Citu pieminekļu vērtība nav lajiem tūlīt ieraugāma. Tas ir attiecināms, piemēram, uz modernajiem pieminekļiem, kas 20. gadsimta 50. gados tika izgatavoti no vienkārša cementa un arvien vairāk nonāk pieminekļu saglabāšanas jomas redzes lokā. Citi pieminekļi, bieži vien tādi, kas ir veltīti kādai personai vai konkrētu notikumu piemiņai, laika gaitā var raisīt saprotami konfliktējošas sajūtas. Dažreiz tiek apšaubītas arī konkrēta pieminekļa tiesības pastāvēt. Bet pat reformācijas ikonoklasma pēdas, uzkrāsoti grafiti vai nogāztas statujas vientuļa pamatne galu galā veido daļu no pieminekļu vēstures.

Mēvss: Tāpat arī starptautiski bieži vien pastāv dažādi viedokļi par pieminekļiem. Piemēram, Vācijā restaurācija tiek veikta ļoti rūpīgi. Būtība ir jāsaglabā iespējami tuvu oriģinālam. Tādējādi senai pilij joprojām jāpaliek senai pilij. Japānā šī joma netiek skatīta tik stingri. Tur piemineklis joprojām ir vērtīgs, ja, piemēram, pēc iznīcināšanas tas tiek no jauna uzcelts līdzīgi oriģinālam. Japānā vairāk pastāv jautājums par piemiņas vietu. Tajā pašā vietā novietots jaunais piemineklis var būt arī kopija.

Kas ir lēmuma pamatā attiecībā uz to, cik daudz sākotnējās būtības nepieciešams saglabāt?

Līnerts: Mūsu darbā vienmēr jāizsver, cik daudz iejaukšanās jau ir par daudz un cik ir saprātīgi. Principā pieminekļu saglabāšanā nav tīrīšanas tikai estētisku nolūku dēļ. Vienmēr pastāv jautājums par pašu saglabāšanu. Tādējādi pilnīga atgriešanās pie sākotnējā stāvokļa var dažiem vērotājiem drīz vien likties samākslota.

Mēvss: Piemēram, dažreiz apsūbējums vai apaugusi virsma tiek noteikti uzskatīta par visa ansambļa sastāvdaļu, nevis par piesārņojumu. Padomājiet par senām kapsētām, kurās šādā veidā rodas īpaši saistoša noskaņa. Mēs strādājam ļoti uzmanīgi un noņemam tikai kaitīgo apsūnojumu. Tieši šādos gadījumos ir svarīgi neveikt tīrīšanu ar biocīdiem vai citām agresīvām metodēm, bet gan ar ūdeni.

Cik svarīga loma restaurācijā ir tīrīšanai?

Līnerts: Tīrīšana ir svarīga pieminekļu saglabāšanai. Bet jutīgām virsmām, piemēram, mīkstiem ķieģeļiem vai koksnei, tā vienmēr nozīmē materiāla noslodzi. Tāpat mums jārīkojas uzmanīgi, kad noņemam krāsas kārtas, kas arī notiek bieži. Šeit mēs rūpīgi veicam pārbaudi, notīrot parauga virsmas.

Mēvss: Saprotams, ka mēs savu tīrīšanas darba daļu uztveram kā visas restaurācijas procesa sastāvdaļu. Tomēr mūsu darbs bieži ir jāveic vispirms, jo daudzos gadījumos jebkādus bojājumus var novērtēt tikai pēc tam, kad objekts ir notīrīts. Tomēr tīrīšana bieži lielā mērā ietekmē uztveri par objektu un var arī veicināt tā saglabāšanu, jo lielākā daļa netīrumu un piesārņojuma kaitīgi ietekmē virsmu.

Varat dot kādu piemēru?

Mēvss: Piemēram, kad domāju par Frankonijas strūklakas tīrīšanu Vircburgā, manis teiktais top īpaši saprotams. Tādēļ, ka figūras klāj biezas kaļķakmens kārtas, cilvēks, kurš neveic darbu, varētu domāt, ka tās ir gatavotas no akmens. Tikai pēc tam, kad noņēmām kaļķakmens kārtas ar savām tīrīšanas tehnoloģijām, atkal kļuva skaidri redzama bronza, figūru izskats pilnībā mainījās, un kopš tā laika strūklaka tiek uztverta pavisam citādāk. Un turpmāku strūklakas restaurāciju un saglabāšanu būtu grūti veikt, nenotīrot un nenoņemot biezās kaļķakmens kārtas.

Un kāds būtu piemērs par pieminekļa saglabāšanu?

Mēvss: Vēl kāds labs piemērs ir Memnona kolosi Ēģipte, ko mēs tīrījām pirms dažiem gadiem. Tā kā gadsimtu gaitā uzkrājušies netīrumi bija izveidojuši stabilas garozas, kolosus apstrādājot ar sāli, tie būtu nopietni apdraudēti. Pirmkārt, mēs spējām noņemt netīrumu kārtu, kas bojāja akmeņus, un tādējādi novērst turpmāku pieminekļu sabrukšanu. Otrkārt, pārsteidzošā kārtā atklājās pat sākotnējā krāsojuma paliekas, ko mēs rūpīgi atsedzām, tās nebojājot.

Vai sabiedrība restaurētu un notīrītu pieminekli uztver citādāk?

Līnerts: Kad tiek veikta restaurācija, sabiedrība vienmēr tiek vairāk informēta par pieminekli. Ja mēs pēc vairāk nekā 30 gadu ilga laikā mainām vēsturiskas ēkas fasādi, jo atklājam, ka sākumā tā bija bēša, nevis dzeltena, tad vienmēr radīsies diskusijas. Bieži vien ne tikai ar pilsētas pārvaldes vai pieminekļu saglabāšanas atbildīgajām personām, vai ar īpašnieku, bet arī ar sabiedrību. Attiecībā uz pieminekļu saglabāšanu mums ir jāveic daudz starpniecības darba. Mums nākas paskaidrot, ko un kāpēc darām, un visus jāiesaista.

Mēvss: Cilvēkiem pieminekļu saglabāšana un izskats ir svarīgi. Mēs to redzam no saņemto tīrīšanas pakalpojuma lūgumu skaita. Sākot no strūklakas mazā ciematiņā un līdz Kristus Pestītāja statujai Riodežaneiro. Mēs cenšamies palīdzēt visiem. Dažreiz aizdodam aprīkojumu, dažreiz uzņemamies atbildību par visu darbu. Piemēram, kad ar saviem putekļu sūcējiem bijām notīrījuši kora telpu Ulmas baznīcā, zem putekļu kārtām atklājās spilgtāka un patīkamāka sienas krāsa, kuru draudzes locekļi un apmeklētāji ar prieku ievēroja. Tāpat notika arī tad, kad noņēmām melno pārklājumu no Vjetnamas bijušās imperatoru rezidences Nūna vārtiem. Pēkšņi bija atkal skaidri saredzami apakšā esošie sarkanie ķieģeļi.

Kā redzat sava darba nozīmi sabiedrībā?

Līnerts: Par laimi cilvēki saprot apkopes un restaurācijas nepieciešamību. Jebkāda sabiedrības kustība, kas apšauba pieminekļu saglabāšanai nepieciešamo naudu, ir reti sastopama. Cilvēki piekrīt, ka tas ir svarīgi un ka valstij vajadzētu uzņemties atbildību par mūsu kultūras mantojuma saglabāšanu un uzturēšanu.

Šrems: Palīdz arī tādi pasākumi kā “Atvērto pieminekļu diena” vai “Jaunieši un pieminekļi”. Tad apmeklētāji var gūt priekšstatu par pieminekļu saglabāšanu, kas veicina izpratni par mūsu darbu. Vēl svarīgāk, ka viņi saņem informāciju par pieminekļa izcelsmi, par tā vēsturi. Un, iegūstot šīs zināšanas, viņi var atklāt pieminekļa vērtību.